Saprotams, ka saulgrieži notiek ne tikai Latvijas teritorijā, bet arī visā pasaulē. Jāpiemin, ka arī to svinēšanas tradīcijas katrā valstī atšķiras – tas ir atkarīgas no katras valsts kultūrvēsturiskā mantojuma. Interesanti palūkoties, kā atkarībā no valsts atrašanās vietas, mainās vasaras saulgriežu nosaukums, piemēram;
- Sankthans (Dānija);
- Jaanipäev (Igaunija);
- Joninės, Rasos, Rasa, Kupolės, Vidurvasaris (Lietuva);
- Johanni, Mittsommernacht (Vācija);
- Midsommar, Den helige Johannes Döparens dag (Zviedrija)
- Ivanjski krijesovi (Horvātija);
- Noc Kupały (Polija);
- Fête de la Saint-Jean (Francija);
- Festa junina (Portugāle).
Vārds “saulgrieži” nāk no latīņu valodas vārdiem “sol” (saule) un “stitium” (nekustīgs vai apstājies). Neolīta cilvēki sākotnēji, iespējams, ir sākuši novērot vasaras saulgriežus kā marķieri, lai izdomātu, kad stādīt un novākt ražu. Senajā Ēģiptē vasaras saulgrieži atbilda Nīlas upes līmeņa celšanās brīdim. Tā ievērošana, iespējams, palīdzēja prognozēt ikgadējos plūdus. Saskaņā ar dažiem seno grieķu kalendāriem vasaras saulgrieži iezīmēja Jaunā gada sākumu.
Lai uz kuru pusi mēs grieztos, visās kultūrās augstu vērtē ārstniecisko augu ievākšanu un ugunskuru dedzināšanu gada īsākajā naktī, un ar to saistītie rituāli neizzūd.