Kosmētikas vēsture aptver tūkstošiem gadus no cilvēces vēstures un ir sastopama visās pasaules malās un katrā sabiedrībā. Pirmsākumos tika ņemti talkā dabas materiāli – ogles, augi un pat dārgmetāli. Protams, ejot laikam viss mainās. Ne tikai kosmētikas sastāvs, bet arī lietošanas paradumi un modes tendences! Arheoloģiskie atklājumi dod mums ieskatu, kādi kosmētikas paņēmieni tika izmantoti senatnē!
Viens no senākajiem līdzekļiem uz Zemes, kuru izmantoja dažādu kaišu novēršanai, bija ārstēšana ar zālītēm. Vecākais dokuments kurš to apliecina, ir Abasa papiruss, kurš attiecināms uz 16.gs. pirms mūsu ēras. Tajā aprakstīti vairāki simti kosmētisko un ārstniecisko līdzekļu recepšu. Tostarp recepte, kā izgatavot pretgrumbu krēmu (tā pamatā ir aitu tauki, priedes čiekuru sēklas, sezama sēklu eļļa, kazas piens un bišu vasks). Tas parāda, ka jau senatnē cilvēks apzināja dabas varenību un tā veltes.
Viens no augļiem, kura bagātībā slīga Izraēla, simbolizējot mīlestību un auglību, bija granātābols. No tā sulas, kauliņiem un mizas gatavoja līdzekli, kuru izmantoja ādas barošanai. To izmantoja arī lai sejai piešķirtu sārtumu. Ādas slimību ārstēšanai izmantoja lavandu un kanēļa lapas, ko izmantoja arī dažādu infekciju ārstēšanai. Lielākā daļa no šiem augiem tiek plaši izmantota arī mūsdienās kosmētikas ražošanā. . Neizpaliek arī ar minerālvielām bagātais un pasaulslavenais Nāves jūras sāls un melnie dubļi, kuri tiek izmantoti daudzās ādas kopšanas procedūrās kā senatnē, tā arī tagad.
Antīkajiem ēģiptiešiem bija plašs kosmētikas līdzekļu un piederumu klāsts . Viens no tiem bija ogle, ko izmantoja acu iezīmēšanai. Šī ogle tika izgatavota no svina, varša, apdedzinātas mandeles, kvēpiem un citām sastāvdaļām. Antīkās civilizācijas ticējā, ka acu iezīmēšana (kā sievietēm , tā arī vīriešiem), atvairīja ļaunos garus un uzlaboja redzi. Neizpalika arī matu un ķermeņa kopšanas rituāli, kuros plaši tika izmatota kokosriekstu eļļa, mandeļu eļļa, augu ziedi, ēteriskās eļļas, bišu produkti, kā arī slavenās Kleopatras piena un sāls vannas.
Senāk kā 2000.gadus p.m.ē. tagadējā Irākas teritorijā dāmas lietoja smaržas un izmantoja krāsainus pigmentus, lai izceltu acis un lūpas. Tie tika izgatavoti no minerāliem, un dekoratīvo kosmētiku dāmas glabāja gliemežvākos.
Savukārt sengrieķu sievietes lietoja baltu pūderi, lai padarītu savu ādu gaišāku, bet vaigus ietonēja ar sārtumu. Grieķu un romiešu sievietes īpaši izcēlās ar savām skaistajām un sarežģītajām frizūrām, turklāt viņas bieži krāsoja matus vai valkāja parūkas. No Senās Romas sievietēm mēs esam iemācījušās atbrīvoties no liekajiem matiņiem uz ķermeņa. Romietes šim mērķim lietoja žiletes, pincetes un pat īpašus krēmus. No šejienes aizgūts arī olīveļļas plašais pielietojums matu un ādas kopšanā.
Senajā Ķīnā zelta pūderis kosmētikā bija līdzeklis sejas krunciņu izlīdzināšanai un ādas mīkstināšanai; zelts tika izmantots arī akupunktūrā. Zelta putekļi stimulē un uzlabo ādas tonusu, veicina ādas elastību, ilgstoši mitrina, novērš priekšlaicīgu novecošanu un piešķir ādai dzīvīgumu, tādējādi saglabājot jaunību. Turklāt kosmētika ar zeltu priecē arī acis, jo tai pievienotie pigmenti dāvā ādai brīnišķīgu izskatu – vieglu mirdzumu, gluži kā zelta atspīdumu. Savienojumā ar vērtīgām ēteriskajām eļļām šis mirdzums iegūst arī burvīgu aromātu. Tiesa, tāpat kā Ēģiptē, arī Senajā Ķīnā šādas skaistumkopšanas metodes bija karaliska izprieca.
Lai gan lūpu krāsa, jeb lūpu pomāde savu nosaukumu ieguva tikai 1880. gadā, cilvēki krāsoja lūpas jau senajās civilizācijās, un tas bija ierasts sociālā statusa indikators gan sievietēm, gan vīriešiem. Visbiežāk kā pirmās tiek minētas Senās Divupes civilizācijas. Šumēri lūpu krāsas pagatavošanai izmantoja augļus, hennu, mālus un insektus, bet vēlāk pievērsās arī smalkākiem dabas resursiem ar lielāku mirdzumu – saberztiem dārgakmeņiem un pusdārgakmeņiem. Līdzīgi kā Rietumu kultūrās, arī Tālajos Austrumos lūpu krāsa tika izmantota, lai uzsvērtu sociālo stāvokli un piesaistītu pretējā dzimuma pārstāvjus. Ķīnā pirmās lūpu krāsas no bišu vaska tapa pirms 1000 gadiem, tās bija paredzētas lūpu aizsardzībai un vēlamās formas veidošanai. Savukārt Japānā no safloras ziediem iegūtais sārtums nelielā kārtā liecināja par izsmalcinātību. Šis materiāls maksāja tikpat, cik tā daudzums zeltā. 17. gadsimtā arī Eiropā krāsoja lūpas, sekojot karaļu un aktieru piemēram, gan vīrieši, gan sievietes.
Viduslaikos aizsākās matu lokošana – sievietes to darīja ar uzkarsētām knaiblēm. Ar augu krāsvielām viņas padarīja seju sārtāku, kā arī krāsoja nagus un sāka izraustīt uzacis. 16.gadsimtā cilvēki sāka pievērst savam izskatam vēl lielāku uzmanību. Papildus visiem iepriekšējo gadu labumiem, sievietes un vīrieši sāka izmanot manikīra piederumus. Balta āda kļuva par augsta statusa un bagātības simbolu, jo strādnieces āra darbos bija nosauļojušās. Tāpēc daudz tika izmantots baltais pūderis, mēģinot radīt iespaidu par aristokrātisku bālumu. Kaut arī svins beigu beigās vēl vairāk padziļināja ādas slimības izraisītos bojājumus, tomēr šo pūderi lietoja līdz pat 19.gs.
Savukārt līdz ar Industriālo revolūciju iesākās masu patēriņa kosmētikas ražošana, kaut gan daudzas sievietes vēl joprojām turpināja to gatavot pašas. Rūpes par ārējo izskatu ir pārdzīvojušas gadu tūkstošus, saglabājot atsevišķas vēsturiskās detaļas un papildinot tās ar zinātnes un tehnoloģiju sasniegumiem. Tādēļ kosmētikas produkti, rituāli un receptes ir tikpat daudz kā cilvēku – katram savs skatījums un pielietojums.
Mūsdienās plašajos piedāvājumu džungļos var apmaldīties, tādēļ ir svarīgi izvirzīt savus pamatkritērijus pēc kā vadīties, izvēloties kosmētiku.